13. Tad Viņš sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un viņš izstiepa; un tā bija kļuvusi vesela kā otra.
14. Bet farizeji, izgājuši ārā, sazvērējās pret Viņu, kā to nogalināt.
15. Jēzus, zinādams to, aizgāja no turienes. Un daudzi sekoja Viņam, un Viņš tos visus izdziedināja.
16. Un Viņš pavēlēja, lai tie Viņu neatklāj,
17. Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, kas saka:
18. Šis ir mans kalps, kuru es izredzēju, mans mīlulis, pie kā manai dvēselei labpatika. Es likšu uz Viņu savu garu, un Viņš pasludinās tautām tiesu.
19. Viņš nenaidosies un netrokšņos, un neviens ielās Viņa balsi nedzirdēs.
20. Viņš ielauztu niedri nenolauzīs un kvēlošu degli neizdzēsīs, kamēr nebūs licis taisnībai uzvarēt.
21. Un Viņa vārds ir tautu cerība.
22. Tad atveda pie Viņa ļaunā gara apsēsto, kas bija akls un mēms; un Viņš to izdziedināja tā, ka tas varēja runāt un redzēt.
23. Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: Vai tik Viņš nav Dāvida Dēls?
24. Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: Viņš neizdzen ļaunos garus citādi kā tikai ar Belcebulu, velnu virsnieku.