14. Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un manas pazīst mani.
15. Kā Tēvs mani pazīst, tā es pazīstu Tēvu; un es lieku savu dzīvību par savām avīm.
16. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans.
17. Tāpēc Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību, lai atkal to atgūtu.
18. Neviens neatņem to no manis, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva.
19. Tad atkal to vārdu dēļ jūdos izcēlās domstarpības.
20. Daudzi no tiem sacīja: Viņš ļaunā gara apsēsts un prātu zaudējis. Ko jūs Viņā klausāties?
21. Citi sacīja: Tā nav ļaunā gara apsēstā runa. Vai tad ļaunais gars var atvērt aklo acis?
22. Tad bija svētnīcas iesvētīšanas svētki Jeruzalemē, un bija ziema.
23. Un Jēzus staigāja svētnīcā, Salomona priekštelpā.
24. Tad jūdi ielenca Viņu un sacīja Viņam: Cik ilgi Tu turēsi mūs neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums atklāti!
25. Jēzus atbildēja viņiem: Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani.
26. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm.
27. Manas avis klausa manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas man seko
28. Un es tām dodu mūžīgo dzīvi, un viņas ne mūžam bojā neies, un neviens tās no manas rokas neizraus.
29. Mans Tēvs, kas man deva tās, ir lielāks par visiem; un neviens nespēj izraut tās no mana Tēva rokas.
30. Es un Tēvs esam viens.
31. Tad jūdi pacēla akmeņus, lai nomētātu Viņu.