10. Tad Pāvils, nokāpis zemē pie viņa, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: Neuztraucieties, jo viņa dvēsele vēl viņā.
11. Tad viņš, uzkāpis augšā, lauza maizi, baudīja to un, runājis pietiekoši līdz gaismai, aizceļoja.
12. Bet zēnu tie aizveda dzīvu un ļoti priecājās.
13. Tad mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu, jo tā viņš, pats iedams pa zemes ceļu, mums pavēlēja.
14. Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs viņu uzņēmām un pārcēlāmies uz Mitilēni.
15. No turienes aizbraukuši, mēs nākošajā dienā nokļuvām iepretim Hijai, un otrā dienā mēs piestājāmies Samosā, bet nākošajā dienā nonācām Milētā;
16. Jo Pāvils nolēma braukt Efezai garām, lai neuzkavētos Āzijā. Viņš steidzās, lai, ja tas iespējams, Vasarsvētkus svinētu Jeruzalemē.
17. No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja baznīcas vecākos.
18. Kad viņi atnāca un bija kopā ar to, viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš esmu atnācis Āzijā, es visu laiku biju pie jums,
19. Kalpodams Kungam visā pazemībā un asarās, un pārbaudījumos, ko man sagādāja jūdu vajāšanas;
20. Arī neko noderīgu neesmu noklusējis, bet esmu jums sludinājis un jūs mācījis atklātībā un mājās,
21. Apliecinādams jūdiem un pagāniem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.