7. Tu esi mani iemetis visdziļākā pazemes bedrē, pašā drūmākajā un baigākajā tumsā.
8. Uz mani gulstas Tavas dusmas, Tu liec Saviem bangainiem ūdeņiem velties pār mani. (Sela.)
9. Tu esi man atsvešinājis manus draugus, Tu dari mani viņiem par biedēkli; es esmu ieslēgts un netieku laukā.
10. Mana acs īgst no bēdām, Es Tevi piesaucu, ak, Kungs, ik dienas, es Tev izstiepju pretī savas rokas: