5. Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem.
6. Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs.
7. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas.
8. Mani gurni ir iekaisuši, nav veselas vietas manās miesās.
9. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.
10. Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas.
11. Mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi!
12. Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis.
13. Kas tīko pēc manas dzīvības, tie izliek man valgus, un, kas cenšas man nodarīt nelaimi, tie runā par mani posta vārdus un savas domas vienmēr vēro uz viltu.
14. Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu muti.
15. Es esmu kļuvis par vīru, kas nedzird un kura mute pretī nerunā,
16. jo uz Tevi, Kungs, es gaidu, Tu mani paklausīsi, Kungs mans Dievs!
17. Savā sirdī es saku:"Lai viņi tikai ļauni nepriecātos par mani; kad mana kāja ļodzās, lai tie neliktos lielīgi pret mani!"
18. Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt.