14. Un Viņš tam pavēlēja nevienam to nesacīt, bet noiet un rādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
15. Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām.
16. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
17. Un notika, kādā dienā Viņam mācot, tur sēdēja farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.
18. Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā.
19. Un, neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā.
20. Un, redzēdams viņu ticību, Viņš uz to sacīja: "Cilvēks, tavi grēki tev piedoti."
21. Un rakstu mācītāji un farizeji sāka spriest pie sevis un sacīt: "Kas Šis tāds ir, ka Tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?"
22. Bet Jēzus, nomanījis viņu domas, atbildēja un tiem sacīja: "Ko jūs domājat savās sirdīs?
23. Kas ir vieglāk - vai sacīt: tavi grēki tev piedoti, - vai sacīt: celies un staigā?
24. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!"
25. Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams.