8. Un, pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumta.
9. Un viņa tiem vīriem sacīja: "Es zinu, ka Tas Kungs jums ir devis šo zemi un ka mūs pārņēmušas bailes no jums, un ka visi šīs zemes iedzīvotāji ir izbijušies jūsu priekšā,
10. jo mēs esam dzirdējuši, ka Tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jordānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši.
11. Un, to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.
12. Bet tagad zvēriet man pie Tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi mana tēva namam un ka jūs man dosit drošu zīmi ķīlai,
13. ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsit no nāves."
14. Tad tie vīri viņai sacīja: "Lai mūsu dvēseles ir galvojums par jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad Tas Kungs mums dos šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību."