12. Bet tagad zvēriet man pie Tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi mana tēva namam un ka jūs man dosit drošu zīmi ķīlai,
13. ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsit no nāves."
14. Tad tie vīri viņai sacīja: "Lai mūsu dvēseles ir galvojums par jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad Tas Kungs mums dos šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību."
15. Tad viņa tos nolaida ar virvi pa logu zemē, jo viņas nams atradās pie pilsētas mūra, un pie šī mūra viņa dzīvoja.
16. Un viņa tiem sacīja: "Ejiet kalnos, ka jūs nesastaptu vajātāji, un paslēpieties tur trīs dienas, kamēr atgriezīsies atpakaļ vajātāji, pēc tam ejiet savu ceļu."
17. Tad vīri viņai sacīja: "Mēs kļūsim brīvi no tevis prasītā zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.
18. Redzi, kad mēs nāksim šinī zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar kuru tu mūs nolaidi zemē, un sapulcini pie sevis šinī namā savu tēvu un savu māti, arī savus brāļus un māsas, sapulcini pie sevis visu sava tēva namu.
19. Un tad lai notiek tā: ikvienam, kas izies ārā pa tava nama durvīm, lai viņa asinis paliek uz viņa galvas, bet mēs pie tā nebūsim vainīgi. Bet ikviena asinis, kas būs ar tevi namā, lai paliek uz mūsu galvas, ja kāds savu roku pie viņa pieliktu.
20. Bet, ja tu izpaudīsi šo mūsu norunu, tad mēs būsim brīvi no zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt."
21. Tad viņa atbildēja: "Lai notiek, kā jūs sakāt!" Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja, bet sarkano virvi viņa piesēja pie loga.
22. Tā tie aizgāja un nonāca kalnos, kur palika trīs dienas, līdz kamēr atgriezās atpakaļ vajātāji; un vajātāji tos bija izmeklējušies pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši.