11. Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs.
12. Vai tad es esmu jūra vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem?
13. Kad es domāju: mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās, -
14. tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām.
15. Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas!
16. Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!
17. Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles,
18. un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli.