Ījaba 31:30-39 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

30. nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.

31. Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas?

32. Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.

33. Ja es būtu slēpis savus pārkāpumus, kā parasts ļaužu starpā, tos glabādams savās krūtīs,

34. tāpēc ka es baidītos no lielā ļaužu pulka vai no savu radu nicinājuma, tad es būtu izturējies klusu un pat nebūtu gājis laukā pa durvīm.

35. Ak, kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak, kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks!

36. Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu!

37. Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam!

38. Un, ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas,

39. un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem - druvas arājiem,

Ījaba 31