1. Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo.
2. Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā.
3. Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus.
4. Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem.
5. Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā.
6. Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi.
7. Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij.
8. Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to.
9. Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus - no pašiem to pamatiem.
10. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij.
11. Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības.