15. Kad viņš tā uz mani runāja, es nodūru acis un klusēju.
16. Bet tad tas, kas savā veidojumā bija līdzīgs cilvēkam, aizskāra manas lūpas, tā ka es varēju atvērt savu muti un atkal runāt. Es teicu tam, kas stāvēja pie manis: mans kungs! Skatot to, ko es redzēju, mani pārņēma tādas nāves bailes, ka man zuda spēki.
17. Un kā tāds mana kunga niecīgais kalps lai runā ar tik augstu kungu? Man galīgi pietrūka spēka, un pat elpa man aizrāvās!
18. Tad tas, kas izskatījās kā cilvēks, aizskāra mani vēlreiz un piešķīra man jaunu spēku