4. Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tos tavā priekšā dzīs ārā, tad nedomā pats savā sirdī: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju,- bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā.
5. Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tavā priekšā, lai apstiprinātu to vārdu, ko Tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem - Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.
6. Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod iemantot šo labo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta.
7. Piemini un neaizmirsti, ka tu To Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojis; sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs, būdami nepaklausīgi, esat bijuši pret To Kungu.
8. Jau pie Horeba jūs sadusmojāt To Kungu, un Tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs izdeldēt.
9. Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni.
10. Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta.
11. Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes,
12. tad Tas Kungs man sacīja: celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīz ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un ir darinājuši sev lietu elka tēlu.
13. Vēl Tas Kungs runāja uz mani, sacīdams: Es esmu novērojis šo tautu, un redzi, tā ir stūrgalvīga tauta.
14. Laid Mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir.
15. Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas derības plāksnes bija man abās rokās,
16. un es skatījos, un redzi: jūs bijāt nogrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa tēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko Tas Kungs bija jums pavēlējis iet.
17. Tad es ņēmu abas akmens plāksnes un izmetu tās no savām rokām un sasitu jūsu acu priekšā.
18. Pēc tam es nometos Tā Kunga priekšā kā iepriekš, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā To Kungu sadusmodami,
19. jo es baiļojos par dusmām un bardzību, ar ko Tas Kungs gribēja jūs izdeldēt; bet Tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja.
20. Un Tas Kungs ļoti dusmojās arī uz Āronu un gribēja viņu izdeldēt, bet es tai laikā lūdzu arī par Āronu.
21. Bet jūsu grēka darbu, teļa tēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, līdz tas palika par pīšļiem, un šos pīšļus es iemetu strautā, kas tek no kalna.