8. kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
9. Jo Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla.
10. Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā Savu acuraugu.
11. Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
12. tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.
13. Un Viņš tiem lika celties pāri zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā akmens,
14. ar sviestu no govīm un pienu no kazām līdz ar jēru taukiem, un Basanas auniem un āžiem ar taukām nierēm, ar tīriem kviešiem, un vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu.
15. Kad Ješurūns aptaukojās, viņš spēra,- tu kļuvi trekns un tukls, un resns,- tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti.
16. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja.
17. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina, tiem jauniem, kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18. To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19. Un, kad Tas Kungs to redzēja, Viņš dusmās atmeta Savus dēlus un Savas meitas,
20. un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals, jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības.
21. Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem; tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu, ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu.