22. Bet, ja tā ādā lauzdamās laužas uz āru, tad priesterim viņš ir jāatzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības pazīme.
23. Bet, ja zem ādas paliek pūtītes un tās neizlaužas ādai cauri, tad, ja tā dzīst, tad tā ir tūkuma iezīme, un priesterim būs viņu atzīt par šķīstu.
24. Vai arī ja miesas āda pēc uguns apdeguma ir sadzijusi un apdeguma vietā ir baltas pūtes, kas krāsojas iesarkanas vai arī paliek baltas,
25. tad tādu lai priesteris apskata, un redzi, ja mati tanī pūtītēm apklātā vietā ir kļuvuši balti un šī vieta izskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, tad tā ir spitālība, kas, lauzdamās uz āru, parādās apdeguma vietā; tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības vaina.
26. Bet, ja priesteris viņu apskata un tur virs pūtītēm nav baltu matu, un arī iedobumu nav ādā, un tā sadzīst, tad lai tādu priesteris iesloga uz septiņām dienām.
27. Un septītajā dienā lai priesteris viņu apskata; ja tā lauzdamās laužas ādai cauri, tad lai tādu priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības vaina.