21. Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās.
22. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru.
23. Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus.
24. Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa."
25. Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja.
26. Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?"
27. Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi.
28. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!"
29. Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga.
30. Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības."