8. Tad Abišajs sacīja Dāvidam: "Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs."
9. Bet Dāvids sacīja Abišajam: "Nenonāvē viņu! Jo kurš gan drīkst izstiept savu roku pret Tā Kunga svaidīto un palikt nenoziedzīgs?"
10. Un Dāvids sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, - nē! Varbūt viņu ķers Tā Kunga roka, varbūt tam pienāks viņa laiks, ka tas mirs, varbūt viņam būs jādodas kaujas laukā un viņš ies bojā.
11. Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku paceltu pret Tā Kunga svaidīto! Nē! Tāpēc ņem tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvgalī, un ūdens krūzi, un ejam!"
12. Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo Tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.
13. Kad Dāvids bija pārgājis ielejas otrā pusē, viņš nostājās kalna galā tālu no tiem; un starp viņiem bija liels attālums.