17. Un Jonatāns vēlreiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli.
18. Un Jonatāns viņam sacīja: "Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19. Bet trešajā dienā tiešām ej un noej uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un apmeties blakus Azela akmenim.
20. Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams.
21. Un redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: ej un sameklē manas bultas! Un, ja es zēnam skaidri teikšu: redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc un tās paņem, - tad nāc, jo viss ir labi un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, - tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!
22. Bet, ja es zēnam teikšu: redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis, otrā pusē, - tad ej projām, jo Tas Kungs tevi sūta prom.
23. Bet par šo lietu, par kuru mēs spriežam - es un tu, redzi, lai Tas Kungs pats ir starp mani un tevi vienīgais derības līdzzinātājs."
24. Tad Dāvids apslēpās laukā; un, kad pienāca Jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie mielasta galda.
25. Un, kad ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.
26. Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķīsts; viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.