1. Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās.
2. Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm.
3. Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami.
4. Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem.
5. Un ūdeņi notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes.
6. Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis,
7. un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū.
8. Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū.
9. Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā.
10. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta.