17. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: "Ļauj man drusku nodzerties no tava trauka."
18. Tad viņa atbildēja: "Dzer, mans kungs!" Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un dzirdīja viņu.
19. Un, kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: "Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši."
20. Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē un tecēja vēlreiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem.
21. Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Tas Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne.
22. Un, lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pusseķeļa svarā un divas zelta rokassprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā
23. un sacīja: "Kā meita tu esi? Un saki man - vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?"
24. Un tā atbildēja: "Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru tā dzemdēja Nahoram."
25. Un viņa sacīja tam: "Gan salmu, gan siena mums ir daudz, kā arī vietas pārnakšņošanai."
26. Tad tas vīrs zemu noliecās un pielūdza To Kungu
27. un sacīja: "Slavēts lai Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas Savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis Savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā Tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!"
28. Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis.
29. Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota.
30. Bet, kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokassprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: tā un tā tas vīrs ar mani runājis,- tad tas izgāja pie šī vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica: