17. Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts."
18. Un Lats sacīja viņiem: "Nē jel, mans Kungs.
19. Redzi, Tavs kalps ir atradis labvēlību Tavās acīs, un Tu man esi lielu žēlastību parādījis, saglabādams manu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.
20. Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik maza. Tur es būtu glābts."
21. Un Viņš sacīja tam: "Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.
22. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi tur nonācis." Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra .
23. Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.
24. Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.
25. Un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.
26. Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
27. Un Ābrahāms cēlās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur Tā Kunga priekšā bija stāvējis.
28. Un viņš skatījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, un redzi, no zemes pacēlās dūmi, it kā kāda cepļa dūmi.