11. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt.
12. Un tad Sāra smējās pie sevis, sacīdama: "Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs."
13. Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: "Kāpēc tad Sāra smējās, sacīdama: vai es patiešām vēl dzemdēšu, veca būdama?
14. Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis nākamā gadā, un Sārai būs dēls."
15. Un Sāra meloja, teikdama: "Es neesmu smējusies," - jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: "Kā tad ne - tu smējies."
16. Un tie vīri cēlās no turienes un devās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja ar viņiem, tos pavadīdams.
17. Un Tas Kungs sacīja: "Vai Man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt?
18. Jo Ābrahāmam būs tapt par lielu un varenu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas.
19. Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam."
20. Un Tas Kungs sacīja: "Brēkšana par Sodomu un Gomoru patiešām ir liela, un viņu apgrēcība ir ļoti smaga.
21. Es iešu un lūkošu, vai viņi ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas aizsniegusi Mani, vai ne; to Es gribu uzzināt."